INTRO

Man nekad īsti nav patikuši komandas sporta veidi. Jau skolas laikā pēc iespējas vairāk izvairījos no tautas bumbas, volejbola, vienvārdsakot, sports mani vispār neieinteresēja. Arī tagad komandas sporta veidi mani neuzrunā, ne man patīk tos skatīties, ne pašai piedalīties. Vai tas ir tikai tāpēc, ka vienkārši nepatīk, vai kāds dziļāks iemesls, ko skaidrotu kāds psihologs, piemēram, „Tev ir bail pievilt cilvēkus” utt., nezinu, bet tas tā vienkārši ir. Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka man likās, ka tā vajadzētu iesākt šo blogu.

Ir pagājis aptuveni 1.5 gads, kopš sāku sportot. Ar sākšanu sportot, es domāju, aizgāju uz aerobiku un nosvīdu kā mazs sivēns. Gala lēmums, ka jāsāk kaut kas darīt, tika pieņemts brīdī, kad uzkāpu uz svariem un ieraudzīju skaitli 85. Lai gan nekad nelikās, ka esmu TIK resna (sauksim lietas īstajos vārdos), tajā brīdī kaut kas beidzot smadzenēs aizgāja. „Tā nevar turpināt”, teica mazais, resnais prātiņš. Nostājos pie spoguļa apakšveļā un domāju – kā es varēju sev kaut ko tādu nodarīt. Kāpēc man neviens nekad neko neteica? Reāli kāpēc man neviens nepateica – Una, beidz rīt un sāc sportot, Tu reāli esi resna! Ok, kad man bija kādi 10 gadi, ja kāds nosauca par resnu..nu kurš gan 10 gados netika nosaukts par resnu :)

Vēl šodien atceros, ka atrast sev bikses veikalā bija lielākais murgs, vienmēr tika meklēti izmēri XL, 44, melnas krāsas, lai padarītu slaidāku. Jo, jā, Una, Tu kļūsi tievāka, ja pirksi melnas bikses un turpināsi stūķēt iekšā bulciņas.

Šobrīd kopā saviem spēkiem esmu zaudējusi 18kg. Astoņpadsmit kilogramus TAUKU. Patiesībā, taukus esmu zaudējusi vairāk un klāt ir nākusi muskuļu masa, bet 67 ir skaitlis, kas šobrīd rādās manos svaros, nerunājot nemaz par to, cik cm ir nākuši nost. Un man nav kauns teikt vairs savu svaru. Un es neesmu vēl apstājusies un netaisos to darīt. Pietam, zaudējot svaru, motivācijai iesaku fotografēt sevi procesa laikā, jo tā vislabāk redzēsi rezultātus.

Viss sākās ar pāris aerobikas nodarbībām nedēļas laikā. Apmeklēju sporta klubu „Bruņinieks”, kur nodarbības vadīja trenere, no kuras man reāli bija bail. Patiesībā, lai ko es arī šobrīd par viņu domātu, viņa mani ievirzīja arī pareizas un veselīgas ēšanas virzienā, par to es viņai varu pateikt paldies. Tā nu viņa mani ievilka arī Herbalife pasaulē. Viss kārtībā, neko nenožēloju, bet beigās sapratu, ka tāda uzstājība un manis kontrolēšana man ir bišķi par traku.

Tā nu nomainīju sporta klubu, sāku apmeklēt Atletiku, līdz ar to sāku iepazīt dažādus spēka treniņus un cardio mani vairāk neinteresēja. Tā kā man vairāk nebija superekstrakontrolējošās treneres, man ēšanas paradumi bija jāizveido pašai. Tā nu talkā nāca māte google, informācija par olbaltumvielām, taukiem, uzturvērtībām, ēdiena sastāvu, sporta uzturu utt. Vienbrīd skaitīju arī kalorijas un sapratu, ka nē..paldies :) Mana ēdienkarte balstās uz olbaltumvielām, daudz ūdens un augļiem. Bet man joprojām garšo bulciņas :) 

Tā nu laiciņš ir pagājis, šobrīd sportoju apmēram 5-7x nedēļā. Nevaru iedomāties, ka man vēl kādreiz būtu jāatgriežas pie tāda dzīvesveida, kāds man bija pusotru gadu atpakaļ. NEKAD! Spēka treniņi ir tie, kas mani aizrauj, man patīk sevi izaicināt un vispatīkamāk ir tad, kad redzi un jūti progresu. Ja es kādreiz nevarēju skolā noskriet 1.6km, tad tagad jau 2km man ir iesildīšanās skrējiens. Ja nevarēju piepumpēties nevienu reizi, tad tagad varu jau 8! Vēl šodien atceros kā vienā pasākumā man bija jāizpilda sods – jāpiepumpējas 3x visu priekšā (to vidū bija arī puika, kas man savulaik ļoti patika) un es nevarēju pat 1x! Kāds man bija kauns!

Es jūtos 100x labāk, mans ādas stāvoklis ir manāmi uzlabojies, uzkāpjot uz 5.stāvu, to pat vairāk nejūtu un esmu sākusi pat izbaudīt skriešanu!! Lai gan kaut kur dziļi iekšā manī sēž vēl 85kg smagā Una, kas grib piestūķēt pilnu seju ar frī kartupeļiem un burgeriem, un Kāruma sieriņiem, es netaisos resnulītei padoties. Es esmu norāvusies un kā vēl esmu norāvusies, bet vienmēr kaut kā uzkārpos uz sava režīma atpakaļ.

Mana motivācija esmu es pati. Beidzot esmu atradusi kaut ko, kas man patīk un sasniegusi kaut ko saviem spēkiem un es ar sevi ļoti lepojos. Un cik patīkami ir saņemt komplimentus :)

Neviens nesaka, ka zaudēt svaru ir viegli. Nebūt ne! Zaudēt svaru ir supergrūti, tas ir smags darbs ar sevi, ne tikai fiziski, bet arī morāli. Ir jāpiespiež sevi kustēties, frī kartupeļu vietā jāuzgrauž rieksti un ūdens jādzer pat tad, ja nekad neslāpst (kā tas lielākoties ir man).

Man vienkārši gribējās padalīties ar to, kas man ir sakrājies.

Tāds nu ir mans stāsts, kuram vēl būs turpinājums.

Lai skaists pavasaris un lai vasarā visiem stingri dupši! :)

Una